1. oktobrī oficiāli sākās lašu un taimiņu nārsts, bet neba Ministru kabineta noteikumi nosaka to dzīves ritmu. Valsts vides dienesta Valmieras reģionālās pārvaldes vecākais inspektors Jānis Brants, ar kuru runājām par pasākumiem lašveidīgo un nēģu resursu sargāšanā šogad, zina stāstīt, ka laši upēs jau ienākuši jūnijā jūlijā. Kāpēc tā, atbildes nav. Inspektors gan teic, ka agrīnie nārstotāji bez uzraudzības nav palikuši, tiesa, oktobrī reidu kļuvis vairāk – teju katru vakaru. Kā ir ar lašveidīgo došanos uz nārstu patlaban, sarunbiedrs konkrēti pateikt nevar. Ja citus gadus, piestājot pie upes, varēts saskatīt šo zivju kustību, šogad līdz ar augsto ūdens līmeni viņš neesot redzējis nevienu lasi. Bet tie, visticamāk, ir. – Kolēģis no Burtnieka stāsta, ka turienes zvejnieku murdos un tīklos parādās salīdzinoši daudz lašu. Arī dažādi pētījumi liecina, ka to skaits pieaug, – viņš stāsta. Piekrastnieki gan sūdzoties par lašu trūkumu. Iespējams, tas esot tāpēc, ka laiks vējains un jūra nemierīga.
J. Brants smej, ka Dieviņš pārbauda gan zivju sargātāju, gan maluzvejnieku pacietību. Vienā dienā ūdens līmenis upē ir zemāks, otrā jau ir pacēlies. Protams, zivis tā jūtoties drošāk, bet to sargātājiem visas kārtis tiek sajauktas. Vairākas dienas sēdējuši un gaidījuši maliķu nākšanu uz upi, bet līdz ar pēkšņo lietu un ūdens līmeņa celšanos viņu pieķeršanai pārvilkts krusts. – Maliķi kļuvuši stipri piesardzīgāki, pat bailīgāki. Kādas metodes tikai viņi neizmanto! Pa taisno no mājas uz upi nedodas, met riņķus, izpēta apkārtni, mašīnu atstāj drošā attālumā. Zvejošanas vietā izliek sargus. Kad noķer lasi, kā suņi mežā nobēdzina savu guvumu un spiningo tālāk, – stāsta inspektors. Tomēr viņš uzskata, ka viņu vaktēto maliķu iekrišana ir tikai laika jautājums.
Kādas metodes loma iegūšanā maluzvejnieki izmanto? Protams, spiningo, liek arī tīklus. Tiesa, ne vairs tik daudz kā savulaik, kad tie upēs bijuši teju ik pēc 500 metriem. Joprojām zivis tiek sistas ar strāvu. Vienvakar astoņas stundas nosēdējuši pie kāda auto, kurā bijis strāvas aparāts, bet mašīnas īpašnieku tā arī nav sagaidījuši. Laikam nojautis ko nelabu. Tāpat maliķi izmanto dakšas, lai gan tādā lielā ūdenī darbošanās ar tām ir ļoti sarežģīta. Populārs kļūst no igauņiem nēģu ķeršanai noskatīts zvejas rīks – t.s. trumulis: kopā sastiprināti divi metāla konusi, kur nēģi ielien, bet ārā netiek. J. Brants atceras, ka kolhoza laikā bijuši gudrinieki, kuri nēģu ķeršanai ostas teritorijā iemetuši 50 l muciņu, piestampātu ar vecām zaru slotām. Tā darbojusies pēc tās pašas sistēmas.
Salacgrīviešu kontrolējamā teritorijā šogad tapuši 42 zvejas rīku atsavināšanas protokoli (katrā gadījumā iespējami arī vairāki rīki), bet varēja būt vēl vairāk, ja mērķis būtu to savākšana. Zivju resursu sargātāju mērķis ir pieķert pie rokas zvejas rīku licējus, bet tas nav viegli. Saprotams, ka maliķis labāk zaudē zvejas rīku, nekā krīt kontrolētāju rokās. Dienā pirms mūsu sarunas bijis gadījums, kad sabiedriskais inspektors pa upītes krasta džungļiem Mērnieku pusē mēģinājis noķert kādu copētāju. Bet tas, lai vieglāka bēgšana, pametis gan mugursomu, gan spiningu un prom bijis. Šogad tapuši arī 19 administratīvā pārkāpuma protokoli, kad varēts pieķert pašu maliķi. Inspektors ar šo skaitu nav īsti apmierināts. Ja būtu skaidrs, ka maluzvejniecība iznīkst, tad jā, bet zināms taču, ka tā nav. Soda naudas aprēķinātas robežās no 35 līdz 360 eiro. – Pieķertie, protams, ir gaužām neapmierināti, dusmojas, ka par neko – bez loma – nu saņem sodu. Viņiem vajadzētu priecāties, ka nav zivju, citādi nāktos maksāt krietni lielāku summu par zivju resursiem nodarīto kaitējumu, – skaidro inspektors un piebilst, ka šoruden lomi nav konfiscēti, jo tādu nav bijis.
Kā maliķu vairāk apsaimniekojamās upes viņš min Salacu un arīdzan Aģi. Bet par sadarbību reidos uzteic gan Vidzemes zvejnieku biedrības vīrus, gan Valsts policiju. Ar zemessargiem, kā savulaik, nekādas sadarbības vairs neesot. Tas arī īpaši nav devis rezultātu. Bez tam – vairāk ausu tādai kontrolei par labu nenāk. Paplašinājies arī kontroles tehniskais nodrošinājums – pašu iestāde sagādājusi labus nakts redzamības rīkus, videokameras, ir pat drons.
Lašveidīgo zvejas liegums jūrā beidzās 15. novembrī, iekšējos ūdeņos ir dažādi termiņi, tostarp Salacā – gada beigās. Izklausās gan diezgan muļķīgi – ko sargāt upēs, ja piekrastē šīs zivis drīkst ķert. – Bet ne jau upes grīvā! – noteic inspektors un piebilst, ka daži Eiropas Savienībā ir vienlīdzīgāki. Šoreiz tie ir igauņi. Izrādās - viņiem lieguma lašu nārsta laikā nav. – Tad nu sanāk, ka Ainažu piekrastē zvejnieki ķert lašus nedrīkst, bet turpat Iklā drīkst. Igaunis vienmēr ir bijis igaunis, pat krievu laikos… – nosaka J. Brants. – Viņi jau neuzskata lasi par augstvērtīgu zivi, tāpēc arī nesargā. Viņiem ir savs Peipuss, cieņā zandarts, asaris, topā vējazivs, – sarunā iesaistās Zigmārs Dancis, kurš atvaļināts no darba Valsts ugunsddrošības un glābšanas dienestā un no marta arī ir vecākais inspektors Valmieras reģionālajā pārvaldē. – Daudz jāmācās, ugunsdzēsējiem bija savi noteikumi, te – savi. Nekad neesmu bijis maluzvejnieks, tādēļ šī darba “drēbi” nepazīstu, – atzīstas Z. Dancis.
Vecākais inspektors Zigmārs Dancis demonstrē Latvijā modē nākušo no igauņiem aizgūto nēģu ķeramo rīku
